Barikāžu laiks ir vēsturisks apzīmējums 1990. gada 4. maijā atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības pasākumiem, kas tika organizēti Rīgā un citās Latvijas pilsētās no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim. Plašākā nozīmē šis apzīmējums var tikt attiecināts uz laika periodu līdz 1991. gada 21. augustam, kad notika pēdējais OMON specvienību uzbrukums Jēkaba ielas barikādēm.Janvārī mūsu skolas 5. saimes audzēkņi kopā ar vēstures skolotāju Līgu gatavoja barikāžu laika atmiņu stāstus.
Savās atmiņās par tā laika notikumiem dalījās arī skolas sabiedrisko attiecību speciāliste Gundega Deģe , kurai tajā laikā bija tikai 19 gadi.
“Brīvības cīnītāja gars manī bijis jau no skolas laikiem. Biju dumpiniece. Atceros, kad mācījos 9. klasē, visiem vajadzēja stāties Komunistiskās jaunatnes organizācijā, bet es un vēl dažas manas klasesbiedrenes pateicām stingru – nē. Aktīvi klausījos un stāstīju saviem draugiem radio noklausītās ārzemju raidstaciju ziņas par Latvijas okupāciju, par dažādām brīvības kustībām, kuras sāka rasties – Helsinki – 86, VAK. Durvis aizslēgtas, radio zem spilvena – Amerikas Balss, Radio Brīvā Eiropa, ar nenormāliem traucējumiem ētera laikā. Bet no taisnības nevarēja aizmukt un to nevarēja apspiest.
1987. gada 23. augustā Helsinku grupa organizēja demonstrāciju Molotova-Rībentropa pakta nosodījumam. Arī es ar dažiem saviem drosmīgākajien draugiem devāmies uz Rīgu, lai gan mamma teica, lai nebraucu, jo vecākiem tajā laikā bija satraukums par to, ka par tādu rīcību viņus var atlaist no darba. Tautas sapulce Mežaparka Lielajā estrādē -1988. gada 7. oktobris-,1989. gada 23.augustā – “Baltijas ceļš”. Atceros šo laiku ar lielu saviļņojumu – sarkanbaltie karogi, brīvības dziesmas, auseklīši pie krūtīm. Vai mums bija bail? Nebija, jo zinājām, ka taisnība ir mūsu pusē.1989. gadā pievienojos Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības nodaļai Ogrē. LNNK tika dibināta 1988. gada jūlijā kā latviešu nacionālistu kustība. Atšķirībā no Latvijas Tautas Frontes, kas sākotnēji iestājās tikai par Latvijas autonomiju PSRS sastāvā, LNNK jau tolaik stingri iestājās par Latvijas pilnīgu neatkarību. Piedalījos dažādos pasākumos un sapulcēs.
Ar prieka asarām pie TV ekrāna sagaidīju 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu.
Bet ar to jau mūsu cīņa nebeidzās. Janvārī ienāca satraucošas ziņas par to, ka mūsu neatkarība ir apdraudēta, cilvēki tika aicināti doties uz Rīgu, celt barikādes. Tur bija visi – vīri, sievas, jaunieši, vecāka gada gājuma cilvēki. Tauta palīdzēja, ar ko nu katrs varēja – ar smago tehniku, barikāžu celšanu, ugunskuru kurināšanu, tējas un sviestmaižu gatavošanu, ar dziesmām… Iestājoties tumsai, mēs, protams, braucām atpakaļ uz Ogri, jo mums tajā laikā bija 18, 19 gadi, un vecāki uztraucās.
Atceros to liktenīgo vakaru, kad Doma laukumā izskanēja paziņojums, ka uz Rīgas centru dodas tanki…Bet mēs visi kopā to izturējām, mēs izcīnījām savu Brīvību līdz galam.
Un, ja vajadzēs, es noteikti došos atkal aizstāvēt savas valsts Brīvību, jo kurš gan cits, ja ne mēs.Par Brīvību un Neatkarību! “
Paldies fotogrāfam Aigaram Jansonam par fotogrāfijām.
