Lāčplēša dienas rīts Ikšķiles Brīvās skolas pagalmā šogad bija īpašs. Pirmās, otrās un trešās saimes bērniem bija svinīgais rīta aplis kopā ar mūsu skolas skolotāju Inesi Krūmiņu. Inese skolas audzēkņiem pastāstīja par Lāčplēša dienas nozīmi un nolasīja vēstījumu par Lāčplēsi. Skolas dārzā, ejot ap svētku ugunskuru, tika dziedātas dziesmas un, berot graudus ugunskurā, ikviens varēja no sirds ko novēlēt mūsu dzimtenei. Inese, berot graudus ugunī, novēlēja: “Lai mūsu skolas bērni izaug par īstiem varoņiem, lai top!”
Te daži mūsu bērnu novēlējumi –
Lai Latvijā nav kara!
Lai Latvijā visi ir veseli!
Lai mēs visi esam laimīgi!
Lai
top!
Kāpēc šo dienu mēs saucam par Lāčplēša dienu? Kārlis Skalbe latviešu karavīru
cīņu pret četras reizes lielāko vāciešu armiju simboliski salīdzināja ar eposā
“Lāčplēsis” aprakstīto, ar Daugavas krastos notikušo Lāčplēša cīņu ar Melno
bruņinieku. Iedvesmojoties no šiem Skalbes vārdiem, arī radies šis atceres
dienas nosaukums.
Vai arī mūsdienās var kļūt par varoni? Jā, noteikti! Sākt vari ar to, ka Tu ikdienā izdari savu darbu – mācies, esi mērķtiecīgs, attīsti sevi, mīli savu ģimeni, esi draudzīgs un ar cieņu izturies pret citiem. Uzvari mazās cīņās – savu slinkumu, bailes, skaudību, vienaldzību. Uzvari sevi! Izdari katru dienu labu arī kādam citam, piemēram, palīdzi mammai nomazgāt netīros traukus. Vai tie ir varoņdarbi? Jā, tie ir mūsu ikdienas mazie varoņdarbi, no kuriem mācoties ikviens var izaugt par varoni un paveikt vēl lielākus darbus.
Lāčplēša dienas rītā pirmsskolas bērni veidoja īpašo gaismas ceļu no pašu darinātām stikla burku svečturīšiem. Katrs, atnākot uz skolu, pievienoja savu svecīti gaismas ceļam galā. Arī pašiem mazākajiem bija īpašais rīta aplis pie skolas ugunskura. Ar interesi mazie klausījās skolotājas Ineses stāstu par Lāčplēsi un pētīja skolotājas Atzinības krustu. Pirmsskolas skolotājas kopā ar bērniem bija sagatavojušas arī savu muzikālo priekšnesumu.
Mēs mīlam Latviju ne vien ar prātu, bet arī ar sirdi. Godinām Latviju un tās varoņus. Patiesi un godam sagaidīsim Latvijas dzimšanas dienu!
Ineses stāsts par Lāčplēsi ir izlasāms te…..
«Lāčplēsis
jeb Lāčausis radies no lācenes, lāču mātes, kuru kāds meža iemītnieks sev
pieradinājis kā sievu. Augot tas ātri attīstījies par lielu, staltu jaunekli.
No savas mātes tas tikai mantojis lāča ausis un lielu stiprumu, kādēļ to nosaukuši
par «Lāčausi». Pirmajos jaunekļa gados tas iztīrījis tēva mājas apkārtni no
plēsīgiem zvēriem, lāčiem, vilkiem un meža cūkām, kurus tas, parasti aiz
žokļiem saķerdams, pārplēsis; caur to arī dabūjis to nosaukumu «Lāčplēsis».
Vēlāki, kad vairs mājā neatradis gadījumu priekš spēka izlietošanas, tas
ceļojis apkārt pa Baltiju, darba meklēdams; bet viss, ko tas darījis, noticis
ar pārlieku lielu stiprumu, kur salauzījis visas darba lietas.
Tā reizi tas bijis par pāricēlāju pie Daugavas; kad ļaudis uz celtuves
salasījušies, viņš sācis airēt, bet tūliņ pēc pirmiem vilcieniem aires
salūzušas, un celtuve būtu ierauta straumē un sadragāta, ja Lāčplēs[i]s nebūtu
airu vietā izlietājis plaukstis, – viņš ar plaukstīm sācis tik spēcīgi airēt,
ka celtuvi atgriezis no straumes un pārvilcis laimīgi otrpus Daugavas. Pēc tam
tas saderējies pie kāda kuniga par puisi, kurš tam uzdevis visādus grūtus
darbus izdarīt, kā. ar lāčiem art, velna dzirnavās kviešus malt, nogrimušo pili
uzcelt, milzi aizdzīt utt., arvienu apsolīdams savu skaistuli meitu par sievu.
Lāčplēs[i]s visu izdara un atsvabina zemi no visādiem mošķiem un briesmoņiem. Beigās kunigs vairs nevar aizliegties, un Lāčplēs[i]s dabūn viņa skaistuli meitu par sievu un dzīvo kādu laiku laimīgi.
Aiz septiņām jūrām dzīvoja kāda briesmīga ragana; tai bija dēls ar trim galvām. viņš katru rītu gāja pie mātes un vaicāja: «Māte, vai es esmu stiprākais visā zemē?» Arvien viņa atbildēja ar «jā», bet pēdīgi sacīja. «Būtu gan stiprākais visā zemē, ja aiz septiņām jūrām nedzīvotu Lāčplēs[i]s, kurš vēl stiprāks par tevi!»
Nu dēls mātei miera nelika, gar lūdza, gan draudēja, lai tā caur savu velna skolu izdabūjot, kā Lāčplēsi varētu pārspēt. Ragana nu skrēja pie visiem velniem, bet neviens nezināja padoma, kamēr pēdīgi pats Līkcepure pamācīja, ka Lāčplēša spēks pastāvot viņa lāča ausīs; – ja tās nocirstu, tad viņš būtu kā cits cilvēks. Raganas dēls, to zināt dabūjis, devās uz Baltiju. Viņš skrēja, ka vētra sacēlās un visas straumes Daugavā šņāca briesmīgi. Lāčplēs[i]s, to dzirdējis, devās briesmoņam pretim, tie sastapās pie Daugavas. Lāčplēsis cirta pirmais ar savu smago zobenu un nocirta raganas dēlam vienu galvu. Šis cirta atpakaļ un nocirta Lāčplēsim labo ausi; – tūliņ labā roka zaudēja stiprumu un nevarēja turēt smago zobenu. Tādēļ viņš saķēra zobenu kreisajā rokā un nocirta raganas dēlam otro galvu. Tas cirta atkal un nocirta Lāčplēsim kreiso ausi, un tūliņ kreisā roka zaudēja stiprumu, smagais zobens nokrita zemē. Bet arī raganas dēls bija pazaudējis divas galvas un caur to palicis divas trešas daļas nespēcīgāks.
Nu Lāčplēs[i]s metās tam virsu, tie sakampās ar rokām un sāka lauzties. viņi lauzās līdz pat vakaram, bet, krēslai metoties, tiem slīdēja kājas, un abi iegāzās no krasta atvara dzelmē.»
#BrīvāSkola #LaimīgiBērniMācāsLabāk #Lacplesadiena
