Šis bija īpašs pārgājiens, kurā devāmies iepazīt mežu, īpašu uzmanību pievēršot sūnām un ķērpjiem. Pārgājienā devāmies Turkalnes pusē pie Glāzniekiem un tajā mūs vadīja ekoloģe Sandra Ikauniece. Tā nosaukums – “Bez rozā brillēm ar atvērtu sirdi mežā”. Pārgājiena mērķis bija doties īstā mežā un purvā, nevis pa labiekārtotām takām vai dēļu laipām. Mūsu maršruta sākumā bridām iekšā aptuveni 150 gadus vecā mežā, kurā skaidri redzami bija visu paaudžu koki – gan jauni, gan ļoti veci, gan nokaltuši, gan nokrituši. Iepazinām tieši šāda veca meža būtību un vērtību, uzzinājām, cik šāds mežs ir svarīga mājvieta ļoti daudzām sugām.
Sākām ar sūnām. Dalībnieku interese bija tik liela, ka iecerēto dažu sugu vietā, Sandra Ikauniece mūs iepazīstināja ar daudz vairāk sugām. Zaļais sūnu paklājs pēkšņi vairs nebija vienveidīgs zaļš klājiens, bet gan tik daudz dažādu sūnu un ķērpju sugu mājvieta. Iepazinām sfagnus, staipekņus, Šrēbera rūsaini, spīdīgo stāvaini, lielo spuraini, rožgalvīti, straussūnas un vēl citas sūnu sugas. Ar interesi meklējām katru jauno iepazīto sugu. Ļoti interesanta bija luminiscējošā sūna, īstajā nosaukumā – kailā apaļlape. Tikai kārtīgi ieskatoties, zemu noliecoties, izdodas ieraudzīt, ka šai sūnai ir mazi ziediņi un patiešām – luminiscējoši spilgti. Šī sūna ir īpaši aizsargājama un dabisko meža biotopu indikatorsuga.
Tālāk pievērsāmies ķērpjiem, bija ļoti interesanti uzzināt, ka šī šķietami pelēkā sūniņa uz vecu egļu stumbriem, ir ķērpis, kurš citviet dzīvot neizvēlētos. Dižegļu lekanaktis – ķērpis, kurš aug tikai pirmatnējā mežā. Mežā, kurš bijis mežs ilgi un vismaz 100 gadus nav cilvēku roku aiztikts, kurā ir tāds pastāvīgs mitrums, kurš iespējams tikai ļoti vecā mežā. Šī ķērpju suga arī ir dabisko mežu biotopu indikators. Atradām arī īpaši reto un aizsargājamo “norvēģi” – Norvēģijas kladoniju. Šī ķērpju suga Latvijā ir atrasta pavisam nesen, un ir ļoti reti sastopama. Šim ķērpim uz lapoņa mēdz veidoties spilgti sarkanas sorēdijas.
Pēc pirmatnējā, cilvēku neskartā meža, kurš bija vismaz 150 gadus vecus, iepazinām citādu mežu – visi koki vienādi, mežs šķita tīrs un pavisam savādāks. Šādā mežā sūnu un ķērpju sugu bija daudz mazāk.
Iepazinām arī lapu koku mežu, un arī kādu ļoti retu un aizsargājamu ķērpju sugu – plaušu ķērpi. Šis ķērpis ir tā sauktā “smalkā dvēsele”. Šī suga aug tikai uz veciem lapu kokiem, šai konkrētajai apsei bija vismaz 80 gadu. Diemžēl netālu no koka, uz kura mēs šo ķērpi atradām, bija izcirsts mežs un tādējādi iepriekšējās ēnas vietā, šis koks bija nonācis saules staros. Tāpēc, vai tas turpinās tur dzīvot, nav zināms. Tāpat arī tikām iepazīstināti ar situāciju Latvijā, kad apses parasti cērt jau sasniedzot 40 gadu vecumu, taču, lai šī ķērpju suga varētu dzīvot, tai ir nepieciešamas vecas apses.
Iepazinām arī purvu un vairākus purva augus – viršus, vistenes, andromedas, lācenes, dzērvenes.
Pārgājiens bija ļoti piepildīts, gan uzņemtās informācijas, gan sajūtu ziņā. Dabā ir tik daudz interesanta. Lai to iepazītu un iemīlētu nav cita veida kā doties dabā.
Šis pārgājiens rosināja arī pārdomas par kopējo ekosistēmu, par to, ka iznīcinot vienu dzīvotni vai mežu, var izzust un izzūd ļoti daudzas citas sugas. Līdzsvars dabā ir ļoti būtisks.
Paldies Sandrai Ikauniecei par lielisko stāstījumu, Emīlijai Strazdiņai par foto un SIF par atbalstu šī projekta īstenošanai!
