Katru trešdienu Ikšķiles Brīvās skolas 1. saimes skolēni dodas uz mežu mācīties, savukārt, pirmsskolas bērni dodas uz tuvējo mežu katru piektdienu, lai iepazītu dabu, sadarbotos viens ar otru, pētītu, atklātu un izzinātu. Laikapstākļi nav šķērslis. Tieši pretēji – laikapstākļu dažādība
palīdz izprast norises dabā un palīdz iepazīt savu ķermeni. Svarīgākais ir atbilstošs apģērbs.
Piedzīvotās situācijas katram bērnam māca ieklausīties sevī un savā ķermenī – vai man ir auksti, vai karsti, vai man ir slapjas rokas vai kājas, ko es varu darīt tagad un nākamreiz, lai tā nebūtu?
Paldies vecākiem, kuri organizē bērnu nokļūšanu uz mācību dienu mežā un pēc tam atpakaļ skolā, kur bērni paši mācās parūpēties par sevi – pārģērbjas, liek žāvēties mitrās drēbes. Pirmās saimes audzinātāja Liena atzīst, ka redz pārmaiņas – bērni kļūst fiziski spēcīgi, kas ir būtiski
laikā, kad jaunā paaudze ir radusi saņemt pastiprinātu vecāku aprūpi, proti, bērni ilgstoši tiek vizināti bērnu ratiņos, pārvietošanās, galvenokārt, notiek ar automašīnu. Regulāri ejot pārgājienos, kāpelējot, spēlējot aktīvas spēles, bērni iemācās ticēt sev, saviem spēkiem, gūst pārliecību. Bērni
kļūst izturīgi, vairs nežēlojas par neērtībām, par laikapstākļiem. Uzlabojas viņu veselība – slimošana ir daudz retāka. Bērni meža dienu gaida ar nepacietību, jo tā aizrit kustībā un rotaļās. Daba tik daudz mums
māca! Mēs mācāmies pamanīt, saklausīt un iepazīt, lasīt dabas stāstus – te vāvere grauzusi čiekuru, te zem mizas ziemas miegā guļ mārīte, te dzenis kaļ un meklē kāpurus. To visu redzot, dzirdot un sajūtot, bērnos rodas vēlme būt saudzīgiem un līdzjūtīgiem. Pavadot laiku mežā, bērni
apgūst gan dabaszinības, gan matemātiku, gan latviešu valodu.

Skolotājam ir jāspēj būt radošam, ir jāmācās mainīt sava domāšana. Nodarbībām ir jābūt detalizēti izplānotām – jāparedz katrs solis, jo ir jābūt līdzi materiāliem, kas palīdz apgūt vielu, jaunas iemaņas, prasmes, kas palīdz dažādot un padarīt interesantu mācību procesu. Skolotāja Liena atzīst: „Esot mežā domāju, kā organizēt mācību procesu, iesaistot dabas lietas, pielāgojoties meža videi un laikapstākļiem.
Sākotnēji tas nav ne viegli, ne ērti. Ar laiku, mainot savu attieksmi un domāšanu, skolotājs iemācās labi darīt savu pedagoģisko darbu neierastos apstākļos. Tas ir izaicinājums. Esot mežā noteikti jāatceras par laiku brīvajām rotaļām, kas bērniem ir ļoti nozīmīgas – viņi ceļ meža
mājokļus, spēlējas ar dabas materiāliem, pēta un fantazē.”
Tie bērni, kuri Ikšķiles Brīvo skolu apmeklējuši jau pirmsskolas vecumā, meža dienu skolā uztver kā loģisku turpinājumu piedzīvotajam iepriekš, kad, dodoties uz tuvējo mežu, varēja gan apgūt ceļu satiksmes noteikumus, gan mežā izveidot savu fantāziju pasauli ar zaru mājām, akmeņu cietokšņiem un lapu paslēptuvēm. Un pēc tādas svaiga gaisa un kustību devas, ai, cik labi garšo pusdienas un cik salds miedziņš pašiem mazākajiem! Tā ir īpaša brīvības un prieka sajūta, ko sniedz dabas klātbūtne gan lielam, gan mazam. Skolas bērnu meža dienas nav izklaide, bet gan mācību process. Jo vairāk bērni pavadīs laiku dabā, mācoties no tās, kā arī tās vidē apgūstot dzīvei nepieciešamās prasmes, jo lielāka iespēja,

ka reiz mācības ārā un mācības par vidi mums apkārt kļūs ne tikai par bērniem pierastu un saprotamu mācīšanās modeli, bet arī par vienu no prioritātēm skolotāju acīs, meklējot un veidojot arvien jaunas mācīšanas pieejas.