Meteņi, vēja diena, aizgavieņs, pīrāgi, vastlāvis, vastalāvs, lastvāgs, skulduru vakars, budeļi,
ķekatu vakars, kurcumi, miezmežu diena, ķuķu vakars…Tik daudzi nosaukumu, kā dēvēt
svētkus, kas būtībā ir pavasara sākums. Svētki, kas „pamodina“, „uzbudina“, sagatavo
sievisķo jaunam auglības ciklam. Modina sastingušās dzīvības cerību.

Darbības
Šļūc, ripinās, skrien no kalna, jo augstāks un atrodās tālāk, jo labāk. Tad augs gari lini – bet
varbūt tieši tā spēsi nodrošināt ilglaicīgu veiksmi un radošumu nākamajam dzīves cēlienam.
Ja jau tālu – varbūt laiks apciemot attālākos radiniekus! Kā nošļūc vai nobrauc, – tā jānokožas no cūkas auss! Tas var būt Tavā ziņā, tieši kāda tā būs, – vēja kliņģeri vai barankas, savērtas labirintā, kur drīkst kost, bet nedrīkst lietot rokas, vai zirņu, pupu sauja, kur nekad nezini,- dabūsi saldas vai sāļas.

Lielīšanās
Reizi gadā tai jābūt milzīgai dižošanās formai, kad katrs nu izrādās, kā vien prot. Manam
tēvam gari lini! – Manam tēvam vēl garāki! Bet varbūt Tava sacensība ir lokšaušana mērķī,
kur tu visus citus apsteidz? Varbūt Tu parādi sevis darinātu tērpu – mans tērps daiļākais!
Varbūt Tu uzdrošinies izdarīt ko neprātīgu – mana sirds bezbailīgākā! Un Tev jāatrod, kas ir
tas, kur neviens Tevi neapsteigs – un varbūt Tu pats par sevi mazliet paleposies!

Dārza auglība
Ja labi padarbosies dārzā, viss augs un kuplos, varbūt tālā rada dārzā, bet svētība taču būs arī
Tavējam – varbūt ne burkānu ražai dzīvoklī, bet ideju ražai nākotnei. Jāveļ milzu sniega
bumbas – tik lieli kāposti būs (vai kāposts makā), jādzen kurmji – ir tik jautras rotaļas, kā to
darīt, bet kurmji var būt tik dažādi – varbūt tie ir Tavas sliktās vājības jeb slinkums, jeb
neizdarība, jeb kūtrums, jeb kaut kas, kas neļauj tikt uz priekšu. Vai Tev to vajag? Nē! Dzen
prom! Ja esi dārza turētājs, tas ir super laiks, lai sniegā ierušinātu kompostu, pelnus no krāsns. Un noteikti tie ir smadzeņu un dzīvokļa uzkopšanas darbi! Ļauj liekajam tapt par noderīgu –atbrīvojies!

Ačgārnība
Pēdējās ķekatas – trakas un nebēdnīgas. Meitas gāž puišus sniegā, bērnus liek maisā un met
pāri žogam sniega čupā, lai neaizguļās, pērieni ar budēļu rīkstēm, smiekli, saucieni, dalīšanās prieks – katra ķekatnieka tarbā ielikt ko gardu vai īpašu, vai smieklīgu, vai neparastu. Meitas par puišiem, puiši par meitām, mati no koka, kažoki uz otru pusi – viss tiecas izkustināties.

Pikošanās kaujas!

Zelta pogas
Meteņa mīziens jeb Laimas dāvanas? Smieklīgi. Bet tā ir tā īpašākā brīža gaidīšana, kad to
tumsas laiku varēs dzīt prom un, prom skriedams, te pīrāgu, te kādu konču no jumta vai koka zara nometīs… ak, tavu prieku, bet tad ūdens un sniega šaltis kā trakas. Spiedzieni, kliedzieni, jo vai tad kaut kas vecs tā vienkārši atkāpjas? Bet galā… galā zelta pogas birst – varbūt konfektes jeb pašgatavotas marmelādes īpašos papīrīšos, varbūt ielaminētas fotogrāfijas ar skaistākajiem gada mirkļiem un mazas pudelītes ar gardākajām ledenītēm.

Met metus
Kad jau gana trakots, jāapstājas pie miežu putras un miežu plāceņiem, pie pīrāgiem un
pēdējās gaļas. Tad var kopā radīt – radīt domas, radīt sapņus, mest metus – nu kādu es redzu, dzirdu, jūtu nākamo gadu. Varbūt trejādas skujas samalt un zaļu tēju ar zaļu medu dzert, pēcāk ar zaļu skrubi pirtī iet – lai dzīve zaļa. Bet varbūt pēdējo riezi vakarēt – iemācīt kādu īpašu lietu padarināt – viens smalkāko recepti, cits – neparastāko spēli, mazais – trikus, ko neviens nekad nav redzējis, vidējais – kā vecās džinsas pārvērst trenda apģērbā. Katrs ierāda kāda danča soli, miera ne mirkli. Un ko zini, visi tā daloties, darbojoties, sildoties kļūst iedvesmoti nākamajam ciklam. Un varbūt tad vecos salmus – sasietus kāda formā, jeb izkaisītus rakstā – aizdedzina, lai ir vieta jaunajam. Nomazgājas pirtī. Uzvelk jaunu kreklu un jaunus sapņus!

MET JAUNU!