1.martā Ikšķilē bija sapulcējušies vairāk kā 70 interesenti no visas Latvijas, kuriem rūp ideja par citādu skolu izveidi Latvijā. Sabraukuši bija ne tikai vecāki, kuri jau darbojas šādās – pēc pašu iniciatīvas veidotās – skolās, bet arī skolotāji un domubiedri, kuri gatavi pārveidot, pilnveidot un veidot jaunas skolas.

Ikšķiles Tautas nams pulcēja gan vecākus un domubiedrus, kas domā par skolu izveidi, no Rēzeknes, Jelgavas novada, Zaubes un Rīgas u.c., gan arī jau esošu skolu pārstāvjus. Par savu pieredzi stāstīja gan “Tautskolas 99 Baltie zirgi” filiāļu pārstāvji no Drustu tautskolas, Ikšķiles Brīvās skolas un Tukuma Dzīvās skolas, gan arī Brīvās Māras skolas un Cēsu Jaunās sākumskolas vadītājas. Prieks, ka par to, kā pašvaldības skolā, pateicoties Sorosa fonda līdzekļiem, izdevies iedzīvināt “citādas” skolas garu, pieredzē dalījās Druvienas pamatskolas direktore Velga Černoglazova.

Ojārs Rode stāsta, kā pirms vairāk kā 20 gadiem dibināja Drustu tautskolu.

Iedvesmojoša bija Ikšķiles vidusskolas direktora vietnieka IT jomā Reiņa Celestes uzruna, kas klātesošajiem ļāva aizdomāties par joprojām neskaidrām un pretrunīgām esošās mūsu valsts izglītības sistēmas iezīmēm – par kontroli, birokrātiju, radošuma un personības atsvešinātību no reālās skolas dzīves. Skolotājs Reinis Celeste arī uzsvēra, ka par laimi ir pašvaldības, kas dod iespēju katram atrast un īstenot to, ko vēlas – Ikšķilē draudzīgi līdzās pastāv gan Ikšķiles vidusskola, gan Ikšķiles Brīvā skola.

Sarunās tika skarta arī tēma par sabiedrības iniciatīvas skolām, kādu pašlaik Latvijā oficiāli nav. Kā labs piemērs tādām ir Jūrmalas alternatīvā skola, Rīgas Valdorfskola un Laurenču sākumskola, kas ir dibinātas pēc vecāku iniciatīvas, bet saimnieciskā ziņā ir pašvaldības aizgādniecībā. Sabiedrības iniciatīvas skolas no privātskolām atšķirtos ar to, ka to mērķis nebūtu peļņa, bet gan noteiktām sabiedrības grupām nodrošināta iespēja īstenot tādas mācību metodes vai programmas, kas nav pieejamas citās pašvaldības skolās. Sabiedrības iniciatīvas skolas nevar pastāvēt bez valsts un pašvaldības atbalsta, ko šobrīd nodrošina valsts sistēma “nauda seko skolēnam” un katras konkrētās pašvaldības iniciatīva un atsaucība, ja tāda ir.