2024. gada 12. decembris
Ar vēlmi piedalīties Eiropas Solidaritātes korpusa (ESK) brīvprātīgo darbā vien nepietiek, nepieciešama arī apņēmība piedalīties atlases procesos un atrast savu projektu, kā arī tiešām sakrāmēt somas un reāli doties uz citu valsti, lai tur pavadītu gana ilgu laiku. Daļa jauniešu nekad neizmēģina brīvprātīgo darbu, jo netiek cauri šim pirmajam posmam. Savukārt tie drosmīgākie, kas tiek līdz reālai dalībai projektos, saskaras jau ar pavisam citiem izaicinājumiem. Kā atbalstīt jaunieti, kas atrodas sev svešā valstī, atšķirīgā kultūrā un, iespējams, daudzas lietas dara pirmo reizi mūžā?
Mūsu 10 gadus ilgajā pieredzē ar dažādiem brīvprātīgajiem no visas Eiropas esam sapratuši, ka ikdienas izaicinājumus tematiski var nosacīti iedalīt trīs lielās grupās – praktiskā ikdiena, komunikācijas prasmes un katra brīvprātīgā personīgā izaugsme. Par praktisko ikdienu šoreiz nerunāsim, jo katrs no tiesas citādāk tiek galā ar atšķirīgiem ēšanas ieradumiem, neierasti zemām gaisa temperatūrām vai “pelēko dienu” periodiem Latvijas ziemās. Arī komunikācijas izaicinājumi un valodas prasmju attīstīšana lai paliek citai reizei. Tieši personīgā izaugsme ir jautājums, kurš mēdz noteikt vai brīvprātīgais saglabās gana daudz motivācijas, lai projektu pabeigtu. Katra organizācija, kas īsteno projektus un uzņem brīvprātīgos, ikdienas darbu ar brīvprātīgajiem organizē mazliet atšķirīgi. Daļā projektu brīvprātīgo aktivitātes un pienākumi ir konkrētāk noteikti, daļā pastāv vairāk brīvas telpas variācijām. Jebkurā gadījumā uzmanības pievēršana brīvprātīgā vēlmēm un gaidām, kā arī atbilstoša ikdienas pielāgošana iespēju robežās nostiprina brīvprātīgā motivāciju darboties.
Droši vien katram, kam ir pieredze darbā ar ESK brīvprātīgajiem un viņu uzņemšanu, ir sava interpretācija par ideālo brīvprātīgo, taču, manuprāt, daudz vērtīgāk ir paturēt prātā, ka brīvprātīgie piedalās projektos, lai gūtu pieredzi, mācītos un augtu. Līdz ar to viņi drīkst nemācēt, vēl nepazīt paši sevi, būt nobijušies un iet cauri visdažādāko emociju gammām. Jā, noteikti ir gana daudz jauniešu, kas brīvprātīgo darbā metas arī kā piedzīvojumā bez konkrēta mērķa, taču pēc pirmo iespaidu gūšanas agri vai vēlu jebkurā gadījumā tiek uzdots jautājums – kāpēc es esmu šeit?
Šajā posmā ir īpaši svarīgi palīdzēt brīvprātīgajam atrast atbildes, lai nezustu motivācija. Par vienu no noderīgākajiem rīkiem gan organizācijas koordinatora, gan brīvprātīgo mentora rokās var kļūt izaugsmes treniņu (angliski – coaching) jautājumi un tehnikas. Tālāk varat iepazīties ar trim noderīgiem soļiem/piemēriem, lai atbalstītu savu brīvprātīgo!
1. Padomu vietā uzdod atvērtus jautājumus!
Izmanto jēgpilnus un atvērtus jautājumus sarunās ar brīvprātīgajiem un ļauj klusumam runāt, proti, aizskaiti līdz 10 vai pat 20 pirms komentē sava sarunu biedra doto atbildi! Iespējams, uzzināsi, ko vairāk. Citiem vārdiem – uzdod jautājumus, kuru atbilde nevar būt tikai “jā” vai “nē”, izzini, ko domā brīvprātīgais un kādus risinājumus viņš saredz! Neaizpildi ētera laiku ar savām domām!
2. Uzstādi “gudrākus” mērķus!
Kopīgi ar brīvprātīgo uzstādiet gudrākus (angliski – SMARTER) mērķus – klasiskajam SMART (Specific, Measurable, Achievable, Relevant, Timed) modelim pievienojot erī E (Exciting) un R (Recorded). Izdomājiet, kādi pierādījumi (piemēram, fotogrāfijas) attēlos, ka mērķis tiek sasniegts, un kādas emocijas radīsies mērķi sasniedzot!
3. Izmanto GROW modeli!
Lai veiksmīgi novērtētu un plānotu tālāko darbu kopā ar brīvprātīgo, liec lietā GROW modeli – vispirms nosakiet mērķi (Goal) sarunai, tad izvērtējiet reālo situāciju (Reality), pārrunājiet iespējamos risinājumus (Options) un pieņemiet lēmumus tālākajai darbībai (Will)! Jo vairāk no šī būs izdomājis un piedāvājis pats brīvprātīgais, jo lielāka iespēja, ka tas reāli notiks. Tavs uzdevums ir palīdzēt jaunietim ar spēcīgiem un atvērtiem jautājumiem.
Šī ir tikai daži rīki, kas sevi ir pierādījuši darbā ar mūsu brīvprātīgajiem. Pieredze liecina, ka izaugsmes treniņu tehnikas labi strādā tieši tādēļ, ka, izmantojot tās, mēs nemācām un nevadām brīvprātīgo uz kādiem saviem mērķiem, bet palīdzam saprast un atrast brīvprātīgā iekšējās vajadzības, patiesos mērķus un dziļāku motivāciju. Kāds saprot, ka viņu tiešām interesē darbs ar bērniem, kāds atrod savu aicinājumu dārzā un dabā, vēl kāds izvēlas fokusēties uz valodas apguvi vai savu profesionālo prasmju attīstīšanu. Ir ļoti svarīgi nepazaudēt jaunieša intereses (vai pat vienkārši palīdzēt viņam tās atrast!) ikdienas skrējienā. Šāda pieeja nenoliedzami ved pie brīvprātīgajam vērtīgākas projekta pieredzes, kas ir ļoti būtiska pozīcija, no kuras ikdienā atbalstīt savu brīvprātīgo.
Rakstu sagatavoja: Ikšķiles Brīvās skolas projektu vadītāja Līga Andersone
Raksts tapis SALTO resursu centra mācību “Coaching in Solidarity project” (2024. gada novembris, Viļņa) rezultātu izplatīšanas ietvaros, dalība šajās mācībās notika ar Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi raksta autores pieredzi un uzskatus.