Krišjānis Barons (1835-1923): Skolu senāk nebija, viņu vietu savā vīzē it teicami izpildīja tautas dziesmas. Tās bija ievērojams un plaši izlietājams līdzeklis bērna audzināšanā, mācībā un izglītošanā. Dziesmiņās pasniegtās mācības bija bērnam pieņēmīgākas un līdzēja un laboja drīzāk, nekā sausos vārdos dota pamācība vai pārmācība. Tautas dziesma modināja, darbināja un attīstīja bērna prātu, aizkustināja viņa ziņkārību par katru lietu.” (Barons, 1894)
Latviešu tautas dainas ir dižs, iespējams, unikāls krājums pasaules literārajā mantojumā, kas atklāj mīlestību, pieķeršanos, ziedošanos. (G. Ābols, 2003)
Folklora kā audzināšanas līdzeklis
Mērķis: veicināt interesi par tautas folkloru, lai izzinātu un saprastu savu identitāti. Jo folklora ir tautas kolektīvā atmiņa.
Motīvi:
- Auklēšana. Šim vārdam ir dziļa jēga un vairākas nozīmes:
- bērna iznēsāšana,
- maiga šūpošana,
- izaudzināšana (no bērnība laika līdz pāriešanai pieaugušo pasaulē).
- Pieaugušo paraugs - pedagoģijā visietekmīgākais audzināšanas līdzeklis. Bērnu uztverot kā apkārtējās vides, folklora piedāvā netiešus viņa ietekmēšanas līdzekļus – audzina apkārtne, kuras aktivitātēs bērns tiek iekļauts, audzina sabiedriskā doma. Bērns savu iespēju robežās strādā kopā ar pieaugušajiem un kopā ar viņiem arī atpūšas – svin svētkus, iet rotaļās, dejo, dzied, min mīklas.
- Folklora - tikpat neuzkrītošs un dabisks audzināšanas līdzeklis, kas caurvij ikdienas dzīvi.
- Dainas – dzīvesziņa, atziņās uzkrājusies tautas tikumiskā
pieredze, vērtīborientācija, padomi ikvienā dzīves situācijā
(parasti 1. personā, es formā),
- Spēles un rotaļas – attīsta fizisko veiklību, māca darbam un
savstarpējām attiecībām,
- Mīklas rosina attapību un atjautību,
- Simboli un rituāli – rada kopīgu pārdzīvojumu,
veido piederības izjūtu,
- Pozitīvie un negatīvie tēli – pozitīvas un negatīvas uzvedības
modeļi ar nepārprotamu morāli.
Ģimenes locekļi kā audzinātāji
Aktuālākā un nozīmīgākā bērna personības veidošanās procesā – saskarsme ar ģimenes locekļiem. Katram ģimenes loceklim ir sava īpaša loma bērna audzināšanā, bet visi ir vienādi nozīmīgi un atbildīgi.
Māte – maiga, dvēseliska, līdzīga dievībai vai saulei. No mātes bērns saņem maigumu, izpratni, žēlošanu, viņa liek bērna personības tikumisko pamatu - labestību un žēlsirdību pret apkārtējo pasauli.
Tēvs – apgādnieks, paraugs, soģis (spriež tiesu par bērna uzvedību), viņa lēmumi ir gudri un taisnīgi.
Vecvecāki – ļoti nozīmīgi ģimenes audzināšanas hierarhijā. Pie viņiem griežas pēc padoma, izmanto viņu bagātīgo dzīves pieredzi.
Brāļi un māsas māca sadzīvošanas prasmi. Viņi ir tuvākie vienaudži un nodrošina bērnam līdztiesīgu pozīciju pieredzi attiecībās ar citiem cilvēkiem. Brāļi un māsas uzlūkojami arī kā vecāku aizstājēji, ja rodas tāda nepieciešamība.
Mītiskie spēki kā audzinātāji
Daba kā audzinātājfaktors
Dabas skaistuma saskatīšana un estētiskais pārdzīvojums kā jūtu audzināšana, attēlojams radošā darbībā – dziesmā, zīmējumā utt.
Daba rada zinātkāri, mudina vērot, domāt, ierosina iztēli, fantāziju, bagātina pieredzi, ievirzot bērnu pašdarbībā.
Upe kā cilvēka dzīve, ozols kā gudrs vīrs, meita kā liepa.
Audzināšanas ētiskie ideāli
- Sadzīvošana citam ar citu (Nedari otram to, ko nevēlies, lai viņš dara tev. Ko nodari citiem, to tu nodari pats sev: ja būsi labs pret citiem, tad citi izturēsies labi pret tevi, ja celsi naidu, arī citi izturēsies pret tevi kā pret ienaidnieku)
- Pozitīvi pieņemt cilvēkus, kas ir citādāki, ne par vienu nedrīkst smieties, jo viņu tādu radījusi Laimes māte. Veselajiem jāprot novērtēt to, kas viņiem dots.
- prot raženi dzīvot – reizē labi un skaisti;
- iztiku iegūst savā sētā ar ‘skaidru darbu’ un ‘gudru padomu’;
- dzīvo saskaņā ar dabu;
- apzinās, ka dievišķie spēki palīdz tikai tad, ja nevis bezdarbībā gaida
atbalstu, bet pats aktīvi un krietni darbosies;
- sadzīvē ievēro un kopj latviešu tikumus, pirmām kārtām čaklumu,
kas ietver sevī visas pārējās garīgās vērtības;
- ģimenē dzīvo saskanīgi, mīl bērnus, rūpējas par viņu audzināšanu,
palīdzot agūt savu un iepriekšējo paaudžu pieredzi,
- ir labestīgs, izpalīdzīgs attiecībās ar citiem cilvēkiem, radiniekiem,
kaimiņiem, aizstāv grūtdieņus,
- vēršas pret apspiestību, optimistiski pauž pārliecību, ka „bargi
kungi ilgi nevalda”.
Tautas pedagoģijai atbilstošās mācību un audzināšanas metodes
- ģimenes pavarda siltuma uzturēšana,
- vaļsirdīgas sarunas,
- pieaugušā paraugs,
- iesaistīšana un atbalsts darbā,
- pamudināšana;
- rosinošas uzslavas,
- tikumu kopšana,
- sods kā rāšana, bāršana bez pārliekas bardzības – neniecinot, bet klusībā
vēlot labu. Bāršanai tikai tad ir jēga, ja tā palīdz vainīgajam nodarīto
apzināties, pārdzīvot, rada apņēmību laboties.
Izmantotā literatūra:
A. Krūze, I. Ķestere. Pedagoģiskās vērtības latviešu tautas folklorā. Krājumā „Pedagoģijas vēsture. 15 jautājumi.” Raka, 2010
J. Rudzītis. Latviešu tautas pedagoģija. Raka, 2006